Katram savas atmiņas. Es arī atceros septiņdesmitajos stāstus par biļetēm uz teātra izādēm, kuras var dabūt tikai ar trakākajiem blatiem. Bet pats personīgi piedzīvoju ko pilnīgi citu - vienkārši garām ejot iegāju teātra kasē un uz šo pašu izrādi nopirku biļetes sev un draugiem. Pilnīgi bez rindas, jo nekādas rindas nebija. Un zāle bija pilna, jā, bet ne pārpildīta, bija pat brīvas vietas šur tur. Liekas, ka padomijā tā jau bija pieraduši pie blatiem, ka doma, ka vienkārši kaut ko var nopirkt, daudziem nebija pat saprotama, un vienmēr tika meklētas kreisās iespējas, nepārbaudot pat, kā tad ir īstenībā.

This is Latvian theater in latvian language.