Video no personigā Viļņa Paurija arhīva.
Ļeņinenkli Valmierā oficiāli uzslēja 1951. gada 6. novembrī un arī tikpat oficiāli ar pilsētas izpildvaras lēmumu nogāza 1990. gada 20. septembrī. Šis piemineklis Latvijas PSR ļeņineklu starpā ieņem īpašu vietu, jo tas ir pirmais Ļeņina piemineklis, kuru izstrādājis latviešu tēlnieks - Jānis Zariņš, un ir arī viens no pirmajiem, kuru Latvijā nogāza.
Lai arī 1990. gada 20. septembris bija ceturtdiena, desmitiem valmieriešu šajā dienā kavēja gan darbu, gan mācības skolā, lai būtu liecinieki vēsturiskajam mirklim pilsētas centrā - revolūcijas vadoņa tēla nogāšanai. Notikums ilga no rīta līdz vēlai vakarstundai. Par to rakstā “Ilgās atvadas” raksta vietējais laikraksts “Liesma”, tas pats, kurš pirms 39 gadiem ar tik pat lietu sajūsmu vēstīja par Ļeņina pieminekļa atklāšanu Valmierā:
“Ceturtdien jau no deviņiem rītā pie Ļeņina pieminekļa Valmierā pulcējās prāvs visdažādāko paaudžu aculiecinieku pulks. Celtnis “Ivanovec” vairs neradīja šaubas, ka šodien notiks pieminekļa demontāža: trešdien komisijas lēmumu apstiprināja pilsētas padomes prezidijs. Vispirms tika “izģērbts” postaments - noņemts kapara apvalks, tad lauza un drupināja postamenta pamatni, kamēr varēja tikt klāt visām piecām armatūrām un tās pārgriezt ar autogēnu.
Ļeņins pa to laiku, trasēs nostiprināts, gaidīja savu “atbrīvošanu”. Tik vienkārši tas izklausās, bet: praktiski šie darbi ilga līdz pulksten 15:00 un pulksten 15:10 Ļeņins lēni un cienīgi atstāja savu gadiem pierasto pjedestālu. Uz atvadām vēl ilgi nolūkojās baznīcas virzienā un valmieriešos.
Sēru mūzikas vietā skanēja “kastroļu songs” - vairākas enerģiskas sievas muzicēja ar kastroļiem un karotēm. Sēru runu nebija. Tā vienīgā, kura tāda varēja kļūt, tika “pārdziedāta”. Un vienīgais valmierietis, kas drosmīgi gribēja paust savu negatīvo attieksmi, bija M. Grohovskis. Lūgumu tomēr atstāt šo viņa dzīvībai bīstamo vietu un savu attieksmi paust drošākā vietā viņš nevēlējās uzklausīt. Tāpēc pāris vīru bija spiesti Grohovski (viņa paša drošības labad) aiznest no šīs vietas mazliet tālāk.
Visus darbus pabeidza ap pulksten 19:00, jo bija maza aizķeršanās ar transportu, lai aizvestu nojaukto postamentu.
Pieminekļa autors tēlnieks J. Zariņš ceturtdien nebija ieradies Valmierā, taču pa telefonu teica, ka tā turpmāko likteni atstājot valmieriešu ziņā. Vienīgais - viņš negribētu, ka piemineklis tiktu iznicināts”.
Par pieminekļa likteni īsti nav zināms. Pēc tā demontāžas tas nonāca Komunālo uzņēmumu kombināta saimniecības teritorijā Mālu ielā, kur daudzus gadus tas gulēja dēļu kastē, bet kur piemineklis atrodas tagad, nav zināms. Vēlāk tas esot redzēts kāda akmeņkaļa darbnīcā pie Dzirnavu ezeriņa netālu no Valmieras 5. vidusskolas. Tomēr diez vai akmeņkalis no tā varēja “uzvārīties”, jo Valmieras ļeņineklis nebija ne no bronzas, ne no granīta, bet gan no betona, bez lielas mākslinieciskas vērtības.
Nolādēt varat šeit:
mega.nz/file/CRog3JZb#fAW5rCW...
Avoti:
jauns.lv/raksts/9viri/462072-...
jauns.lv/foto/zinas/42451-val...