Pēteri kā princi troņmantnieku 15 gadu vecumā portretējis Krievijas galma gleznotājs Luijs Karavaks (LNVM, deponēts RPM). Kļuvis hercogs, Pēteris tikai vienu reizi pozēja sava tēva Ernsta Johana iecienītajam portretistam Leonhardam Šoreram. Kopš 1773. gada viņa ikonogrāfisko stereotipu idealizētākā manierē radīja Frīdrihs Hartmans Barizjens - pirmais portrets (1774) nosūtīts kā dāvana līgavai kņazei Jevdokijai Jusupovai, no tā atvasināts pats labākais hercoga portrets, darināts Academia Petrina sēžu zālei (1781, tagad RPM). Šo sejas tipu gleznotājs vairākkārt variēja, bet atšķirīgu portretu visā augumā uzgleznoja Jelgavas pils troņa zālei (1775). Barizjena paraugu izmantoja Gotlībs Šifners un Jelgavas grafiķis Zamuels Kītners. Atšķirīgu sejas tipu (ap 1795) radīja Luidži Remondini, hercoga stipendiāts Boloņas mākslas akadēmijā. Reālistiskāko hercoga attēlu profilā (1790) zīmējis galma maršals Heinrihs fon Ofenbergs. Hercoga profilu rāda vairākas medaļas: pirmā modelēta, bet nerealizēta (1763), izteiksmīgāko (1779) radījis Jakobs Abrahams Berlīnē. Tai tuvas divas KPM Berlīnē tapušas biskvītporcelāna plaketes un hercoga attēls uz Kurzemes dāldera (1780). Hercogam apceļojot Itāliju (1785), tapa atšķirīgs portreta tips, kam pamatā romiešu imperatora tēls. Pirmoreiz tas parādījās Karla Leberehta darinātā medaļā par godu Academia Petrina desmitgadei (1785), ko izmantojis Džovanni Batista Piranēzi gravīrā Džuzepes Antonio Guatani grāmatai “Monumenti Antichi Inediti”(1785). Pēc tās parauga tapušas divas līdzīgas gravīras. No medaļas ietekmējies tēlnieks Džakomo di Maria, darinot bisti (1786) hercoga piemineklim Boloņas mākslas akadēmijā, kas 1795. gadā pabeigts par godu tur iedibinātajai “Kurzemes stipendijai”. “Imperatora” tips atkārtots Johana Gotfrīda Pfeifera medaljonā (1800-1801) hercoga kapličai Saganas pils parkā. Divi portreti Nacionālajā muzejā Stokholmā rāda, kā hercoga Pētera ikonogrāfija pāraugusi aptuvenā, nosacītā attēlojumā, kurā sejas tips ir tuvāks hercoga Pētera tēva Ernsta Johana portretiem.