Laikā, kad ar pirmajām salnām sevi jau pieteicis rudens, Latvijas dravās sākusies bišu saimju gatavošana ziemas periodam. Šis darbiņš aktīvi norit arī Lavrinoviču ģimenes dravā - Jēkabpils novada “Dzilnās”.
“Tagad rudens pusē ir tāda lieta: kad izsviež medu, paliek kaut kādi sīkumi uz šūnām, mēs saliekam tos atpakaļ bitītēm, viņas notīra to, kas tur palicis, sanes savā saimē un atstāj ziemai. Tad tīros rāmīšus pēc tam var noņemt nost un nolikt glabāšanai nākošajam pavasarim,” skaidro biteniece Gita Lavrinoviča.
Gita un Sergejs Lavrinoviči ar biškopību nodarbojas 20 gadus un pašlaik var lepoties ar 45 bišu saimēm. Aizraušanās ar biškopību Gitai sākās jau bērnībā, kad viņa gāja uz dravu līdzi tēvam: „Arī vīram bija interese par bitēm, un visiem garšoja medus, tādēļ tad, kad mēs sākām būvēt šo māju, kad sākām apdzīvot šo vietu, izlēmām, ka mums vajadzētu pamēģināt dažas saimītes pie mājas savam priekam, savām vajadzībām.”
Sergejs Lavrinovičs stāsta: “Man patīk ar bitēm strādāt, jo viņas ir dažādas. Neviena saime nav vienāda, viena saime ir tāda, otra - tāda. Man vienkārši patīk ar viņām. Tā ir atpūta.”
Biškopji atzīst, ka vecais, labais teiciens: “Ar bitēm nekad neko nevar zināt” pilnībā atbilst patiesībai. Lai gan Lavrinoviču bites ir mierīgas, tomēr jāievēro piesardzība, atrodoties viņu teritorijā.
Sergejs skaidro: „Jābūt uzmanīgam ar bitēm, nevajag trokšņot, nevajag skriet, nevajag krist panikā. Mierīgi. Bite ir tāds dzīvnieks, kas aizsargā savu teritoriju, aizsargā sevi. Tāpat kā pie suņa -vajag ar labu, tāpat ar bitēm - vajag pa labam. Ja būs ar bitēm pa labam, viņas nekodīs. Bites jau nav tik trakas, ka momentā metīsies virsū. Nē. Mēs citreiz bez maskām un pliki staigājam, bites mums nekož. Vajag saprast. Tā ir dzīve būtne, ar ko jārēķinās.”
Bišu saimi veido trīs veidu īpatņi - bišu māte, darba bites un trani. Ja bišu māte var nodzīvot no diviem līdz pat pieciem gadiem, tad trani - tikai vienu līdz divus mēnešus, bet darba bites - aptuveni vienu mēnesi. Tikai aukstajos gadalaikos bites dzīvo ilgāk - aptuveni četrus līdz deviņus mēnešus. Dzīve nav gara, bet bitīte pa šo laiku paspēj izdarīt ļoti daudz. Katru dienu, dodoties pēc nektāra, darba bite nolido daudzus kilometrus, lai atgrieztos mājās ar putekšņiem un nektāru. Vienā sezonā no vienas saimes var iegūt vidēji 30 kilogramus medus, bet labākos gados - pat 50 kilogramus. Turklāt katrā bišu saimē, kurā dzīvo no 50 līdz pat 80 tūkstošiem čaklo kukainīšu, valda ļoti stingra kārtība.
Gita Lavrinoviča stāsta: “Ir jaunās bitītes, kuras strādā iekšā stropā. Pēc tam, kad viņām pienāk savs noteikts dienu skaits, kad viņas ir sešas dienas nodzīvojušas, viņām tiek dota atļauja lidot ārpusē. Vispirms viņas aizsargā skreju, savu māju no svešām, no citām bitēm un rudens pusē no lapsenēm, vēlāk viņas lido pēc nektāra. Ir diezgan stingra bišu kārtība. Ir bites, kas kopj jaunās bitītes, ir bites, kas aprūpē māti. Zinātnieki ir izpētījuši bišu dabu un ir pārliecinājušies, ka katram ir savs darbs un katram ir sava vieta gan stropā, gan ārpusē. Bitīte atnes medu līdz stropam, to paņem cita bitīte un saliek šūniņās, vēl citas nogatavina. Tur ir ļoti liela kārtība, kuru mums ir jāmācās izzināt un saprast.”
Pieredzējušie bitenieki stāsta - lai varētu pietiekami daudz pelnīt tikai ar biškopību, būtu nepieciešamas aptuveni 100 bišu saimes uz vienu cilvēku ģimenē. Tik lielas dravas Lavrinovičiem nav, tādēļ viņiem ir arī citi ienākumu avoti - kartupeļu un citu lauku labumu tirgošana, Sergejam ir arī pastāvīgs darbs. Raksturojot biškopības nozari Latvijā, Sergejs ir diezgan optimistiski noskaņots, stāstot, ka interese par biškopību ir, arī bišu skaits palielinās: „Ir cilvēki, kas sāk nodarboties ar bitēm. Tikai vienīgā problēma, ka jaunatne mazāk iet uz tām bitēm. Jaunatne vairāk iet citās profesijās.”
Tomēr tie, kuri izvēlējušies šo interesanto profesiju, iepazinuši bišu dabu un palikuši uzticīgi biškopībai, to nenožēlo. Vēl jo vairāk tādēļ, ka bitenieku mājās nekad netrūkst medus un citu bišu produktu, kas tik ļoti palīdz cilvēkiem gan uzturēt un stiprināt imunitāti, gan ārstēties dažādu veselības problēmu gadījumos.
Sandra Paegļkalne