Kā Daugava plūst sena melodija,
pie Staburaga klints uz ceļiem slīgst
un noglāsta tās takas, kas reiz bija
pie kurām tagad glaužas vilnis zilgs.
Tā dziesma nebeigsies tā gadiem pāri
kā Staburadzes balss iz upes čukst -
ak, neaizmirsti balto Dvēselīti,
kas latvja sirdī dziļā mīlā pukst.
Nāks ievziedi un aizies sniegputeņi,
un rudens zeltu upes dzelmē sēs,
bet skanēs Vīgantē vēl dziesma senā -
to vēji šalkos koku galotnēs.
Sarma Upesleja