Teiksma par Lantes muižas Kurbadu.
Reiz, nemaz ne tik senos laikos, izdziedājies rokoperā un saņēmies spēku tālākai cīņai par līdzsvaru, Kurbads nolēma, ka viņam vajag muižu, kur dzīvot. Tie gan nebija viegli laiki - sērga bija pārņēmusi pasauli, padebešos jau brīdinoši dunēja gaidāmā kara pērkoņi, tomēr Kurbads saņēmās drosmi, devās ceļā un kā ieraudzīja, tā uzreiz iemīlēja Lantes muižu. Vaicāta, vai tā ar mieru viņu ņemt pie sevis, muiža apdomājās un piekrita, bet ar noteikumu, ka Kurbads ar viņu nestrīdēsies un savu īsto vietu atradīs pats.
Kurbads devās pēc padoma pie arhitektiem, ainavu veidotājiem un vēl citiem, un katrs no viņiem ieteica kādu citu vietu, kur turpmāk atrasties. Ķēves dēls saprata, ka visi ieteikumi labi, tomēr lēmums būs vien jāpieņem pašam.
Tā Kurbads atrada savu vietu zem Lantes muižas ozoliem, kur stāvēs vēl vismaz 9000 gadu. Stāsta, ka drēgnākos vakaros viņš kur guni no Lielās Juglas upes gultnes akmeņiem un aicina pie tās visus savus draugus. Tur var gan latvju Mildu un cīnītāju Nameju, gan dēkaini Krokodīlu Hariju, bardu Haraldu Sīmani un vēl citus garā dižos satikt. Citā laikā Ķēves dēls, paslēpis lielo zobenu zem gultas, skatās uz Lantes muižu un sargā to no tumsas, daudzgalvjiem un velniem.
Vietējie ļaudis vēl zina teikt - ja tu kaut reizi pie Kurbada ugunskura sēdēsi un viņa stāstos klausīsies, turpmāk vairs parastu dzīvi tev neredzēt. Arī tavā ceļā tad nāks i trīsgalvji un sešgalvji, i čūskas un velni, taču tu tos visus uzvarēsi, jo gluži kā Kurbads saņemsi enerģiju gan no saknēm savā zemē, gan gaišiem zibeņiem, kas nāk no debesīm.
Tāpat, ja iekodīsies kādā no Kurbada Lantes muižas ābeļu augļiem, tad... bet par to jau atkal cits stāsts un cita teiksma jāklausās.
Lantes muižas pagalmā esošās Kurbada skulptūras ideja nākusi no rokoperas „Kurbads. Ķēves dēls”, un tā tēlu radījusi māksliniece Ieva Kauliņa. Sākotnēji Kurbada tēls ar mākslinieces piekrišanu pārtapa nelielās statuetēs, ar kurām gada nogalēs tika apbalvoti Kurbada uzņēmumu grupas labākie darbinieki, taču vēlāk mums radās ideja to jau krietni lielākā izmērā atliet bronzā, lai novietotu „Kurbads” loģistikas centrā. Pats Kurbads gan nolēma, ka viņam labāk patiktu dzīvot Lantes muižā, un ar viņu neviens negribēja strīdēties, tāpēc patlaban skulptūra apskatāma muižas dārzā.
Skulptūras veidošanas process nebija viegls, un pati sarežģītākā tās daļa izrādījās Kurbada seja. Tēlnieks Oskars Mikāns, ieklausoties Anda iecerē, to veidoja un pārveidoja, meklējot iedvesmu un līdzības arī dabā, līdz tā tapa tagad apskatāmajā, izteiksmīgajā veidolā. Skulptūrā var ieraudzīt arī Kurbada spēka avotu - viņš saņem enerģiju gan no debesīm (zibeņu veidā), gan zemes. Taču katrs viņa „matos”, „kājās”, sejā un visā kopumā var saskatīt, ko vēlas. Pagaidām skulptūra izveidota no poliestera sveķiem, taču tuvāko gadu laikā tā pārtaps bronzā.
Skulptūras un paša Kurbada simboliskā jēga ir mūžīga un reizē skaisti vienkārša: jau kopš aizlaikiem nekas nav mainījies - ir gaišie un ir tumšie spēki. Gluži tāpat - ir cilvēki, kuri iet gaismas ceļu, un ir tādi, kuri izvēlas tumsu. Jau Anša Lerha-Puškaita pierakstītajā teiksmā, Kurbads parādās kā gaišais spēks, kas cīnās pret apkārt esošajiem daudzgalvjiem, raganām, čūskām un velniem. Lantes muižas saimnieks Andis saka - šo nemitīgo gaismas un tumsas cīņu mēs varam redzēt arī ikdienā, mums apkārt, un tā tas būs vienmēr. Lantes muižā esošajam Kurbadam tas nozīmē mūžīgu cīņu par gaismu un līdzsvaru visapkārt.
#lantesmuiža #oskarsmikāns #kurbads #skulptūra #tēlniecība #teiksmaparkurbadu