Linards Zandovskis, Rīgas Motormuzeja speciālists zinātniski pētnieciskajā darbā zina stāstīt, ka 1980. gadā tika noslēgts līgums ar "Porsche" par sadarbību jauna priekšpiedziņas automobiļa izstrādē. Lai to paveiktu, tika nopirkti 20 dažādi Rietumvalstu patenti. Projekta izmaksas sākotnēji tika plānotas 200 miljonu rubļu apmērā, bet rezultāts izmaksāja divreiz dārgāk un, iespējams, bija viens no iemesliem, kas sekmēja Padomju Savienības sabrukumu. Leģendāro devīto žiguli sāka ražot 1987. gadā un tā ziedu laikos, kad uzplauka pirmie kooperatīvi, auto oficiālā cena bijusi 8900 rubļi. Savukārt pārpircēji to piedāvājuši trīsreiz dārgāk, jo tā laika biznesmeņiem šāds auto bija statusa simbols, vēlams - metāliskā, slapja asfalta krāsā. Trešdaļa šī modeļa žiguļu pārdoti eksporta tirgū, jo ārzemnieki augsti vērtējuši auto funkcionalitāti.
Pauls Timrots Rīgas Motormuzeja eksponātu novērtē kā īstu skarbu vīru automašīnu - tas ir robusts braucamais ar salocītā papīra dizainu, četrām durvīm, taisnām līnijām, dubļusargiem un lakonisku salona noformējumu. Tomēr ar motoriem padomju autobūvē negāja slikti, tāpēc devītā žiguļa motors strādāja klusi un dinamiski, ilgi kalpoja un bija viegli remontējams. Linards Zandovskis šo sauc par pēdējo automobili, ko pats varēja labot garāžā. Standarta modelim bijis 1.3 litru motors, svars - 900 kilogrami un 65 zirgspēku jauda. Šoferiem izaicinājumus radīja pirmā bezkontakta elektroniskā aizdedze (tāpēc nācies līdzi vadāt aizdedzes bloku), bet ražotājiem - pareizā rādiusa ieliektie, nolaižamie stikli.