"Divas reizes es pats gandrīz gāju bojā, bet gribēju atkal un atkal lietot, jo iestājas vēlme baudīt, neskatoties uz to, ka es saslimu ar C hepatītu," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Guntis Ivanovskis.
Gunta bērnība bija vientuļa un tukša. Pietrūka vecāku uzmanības. Ko ēst bija, bet tomēr nabadzība bija jūtama. Vecāki pēc Padomju savienības sabrukšanas sāka lietot alkoholu. Pēc tam, pusaudžu gados, arī pats Guntis sāka lietot alkoholu. Tad sākās narkotikas, noziegumi un cietums. Pēdējais bija arī bija pagrieziena punkts, pēc kura Guntis sāka ticēt Dievam.